Kņiepķens ir vēsturiska Rucavas sievu goda tērpa rota un ģerbonī simbolizē bagātīgo tradicionālās kultūras mantojumu Rucavas novadā.

   Augšup vērstās skābaržu lapas simbolizē novada dabas bagātības un attīstību. Dunikas pagastā atrodas lielākā dabiskā skābaržu audze Latvijā.

   Zils lauks simbolizē Rucavas novada cilvēku gudrību, prāta mieru un domas skaidrību.

   Zelta lauks simbolizē jaunas dzīves sākumu Rucavas novadā.

Rucavas novada vēsture

Rucava ir sens Kursas novads. Veiktie arheoloģiskie izrakumi Rucavā liecina, ka tā ir bijusi kuršu apdzīvota vieta jau 1. gadu tūkstoša beigās p.m.ē. Agrā dzelzs laikmeta (2. - 4. gs.) Mazkatužu kapu lauka izrakumi apstiprina liecības par kuršiem kā jūras braucējiem, karotājiem un amatniekiem.

Par nosaukumu „Rucava” izcelsmi un nozīmi ir izteiktas vairākas versijas. Par tā senāko formu valodnieki uzskata Rukiava, taču šā vārda skaidrojumam, kā norāda vēsturnieks Muntis Auns, īpaša uzmanība nav pievērsta. Pēc Latvijas vēstures institūta valodnieka Ojāra Buša un M. Auna domām, visticamāk ir divas versijas: vārda nozīme ir saistāma vai nu ar miglu (lietuviešu: rūkas), vai, vēl ticamāk, ar jēdzienu „aizaugt” (rukt, sarukt).

Dokumentos pirmo reizi Rucavas vārds minēts 1253. gada 5. aprīlī, kad Duvzares zeme tika sadalīta starp Kurzemes bīskapiju un Vācu ordeni, ko parakstīja Kurzemes bīskaps Heinrihs no Licelburgas un Vācu ordeņa mestra vietnieks Livonijā Sainas Eberhards.

Šajā un 1253. gada 20. jūlija dokumentā vietas apzīmējums Rutzowe ir identisks gan vācu, gan latīņu valodā rakstītajos tekstos. Saskaņā ar 1253. gada līgumu, Pape un Rucava tika atstātas Livonijas ordeņa pakļautībā. Gandrīz visā pastāvēšanas laikā Livonijas ordenis ļoti rūpējās par Livonijas – Prūsijas tirdzniecības un kara ceļa nostiprināšanu un drošību. Šis ceļš no Rīgas cauri Tukumam, Kandavai veda uz Kuldīgu, tad caur Aizputi, Durbi, Grobiņu un Rucavu, tālāk uz Klaipēdu un Prūsiju. Šim ceļam bija būtiska nozīme Rucavas novada ekonomiskajās norisēs un tas sekmēja amatnieku un tirgotāju brīvciema – Paurupes (tagadējais Rucavas centrs) izveidošanos.

Livonijas kara laikā toreizējo Grobiņas apgabalu, kurā ietilpa arī bijušās Duvzares teritorija šaipus Sventājas upei, ordeņa mestrs Gothards Ketlers 1560. gada pavasarī ieķīlāja Prūsijas hercogam. 17. gs. sākumā Gotharda Ketlera jaunākais dēls Vilhelms Ketlers, apprecēdams Prūsijas hercoga meitu, pūrā ieguva Grobiņas apgabalu un pievienoja to Kurzemes hercogistei. Gandrīz pusgadsimtu Rucavas novads atradās Prūsijas hercogu pārvaldīšanā un aizsardzībā. Vēsturiskās liecības liecina par daudzpusīgiem sakariem ar Prūsijas hercogistes pilsētām; vācu tautības amatnieku un tirgotāju ierašanos Paurupes brīvciemā un vācu draudzes nodibināšanos.

Pēc Kurzemes atkalapvienošanās, Grobiņas apgabalu pārveidoja par apriņķi un sadalīja iecirkņos. Katra apriņķa teritorijā zināma daļa bija t.s. domēnes – hercoga rīcībā esošais nekustamais īpašums, no kura apsaimniekošanas un citiem ienākumiem hercogs sedzis valsts un galma izdevumus. Par šādu hercoga kroņa muižu kļuva arī Rucava, kas 17. gs. sākumā jau bija ievērojama apdzīvota vieta pēc tā laika mērogiem, fiksēta 1607. gadā Amsterdamā izdotajā ģeogrāfisko karšu atlanta kartē „ Livonia, siveLiefland”. Hercoga Jēkaba valdīšanas gados Rucava un tās apkārtne ir piedzīvojusi savu pirmo lielāko uzplaukumu. Paurupes brīvciema attīstībā ir atzīmēta mežniecība un krogi, tirgotāji un amatnieki, Papes mazosta.

Rucavas nozīmīgumu pastiprināja hercogistes pasta ceļš jeb Jelgavas – Klaipēdas lielceļš, kas, sasniedzot Skrundu, tālāk virzījās caur Priekuli, Bārtu, Rucavu, Sventāju un Palangu. Rucavas novadu šķērsoja arī ceļš uz Liepāju gar jūru, no Sventājas caur Papi un tālāk uz Bernātiem. Hercoga Jēkaba laikā Rucavā, Paurupes ciemu ieskaitot, darbojās vadmalas austuve un veltuve, linu austuve, salpetra vārītava, krāsotava, dzintara virpotava, dažos avotos ir arī norādes, ka darbojusies arī zvanu lietuve un šauteņu darbnīca. Rucavas vadmalas austuve darbojās apmēram no 1661. gada līdz 18. gadsimtam. 

Rucavas salpetra vārītavai, tāpat kā citām, bija svarīga loma stikla un šaujamā pulvera ražošanā. Bez tam salpetris bija dārga eksportprece un deva labus ienākumus hercoga kasei. Krāsotavās ne tikai krāsoja audumus, bet arī izgatavoja visādas krāsas, gan pulverveida, gan eļļas krāsas veidā. Veltuves darbības laiks apmēram sakrīt ar austuves darbības periodu. Tās produkciju – tūbu izmantoja segu, zābaku, sedlu, cepuru ražošanā, kā arī citām vajadzībām. Par Paurupes linu austuvi ir zināms, ka tā strādāja līdz pat 18. gs. nogalei. Rucavā un Nīcā vairākās vietās pastāvēja arī dzintara virpotavas. Senās dzintara apstrādes tradīcijas vairākās paaudzēs piekopa Zvīnaiņu dzimta Rucavas pagasta Papes ciemā.

Krievijas ķeizarienes Katrīnas Lielās laikā 1795. gadā Kurzemes hercogiste tika pievienota Krievijas impērijai. Šai laikā ap lielo Rucavas muižu atradās arī Kāķišķu, Meirišķu, Papes un Nidas muižas.

Pirmā pasaules kara laikā Vācijas okupācijas iestādes izbūvēja Liepājas–Rucavas (Paurupes) šaursliežu dzelzceļu (600 mm), lai nodrošinātu Bārtas un Rucavas mežu kokmateriālu ērtu pārvešanu uz Vāciju. Pēc tā pārbūves 1930. gadu sākumā (700 mm) un ritošā sastāva modernizācijas tam bija liela nozīme pasažieru un kravas pārvadāšanā.

Latvijas valsts neatkarības periodā Rucava tika uzskatīta par vienu no pārtikušākajiem reģioniem Baltijā. Pape ar vairāk nekā 100 mājām bija lielākais zvejniekciems Kurzemes jūrmalā aiz Pāvilostas. Rucavas saimniecisko un sabiedrisko darbību tolaik sekmēja patērētāju kooperatīvs „Pašpalīdzība” (dibināts 1920) un vēl 16 biedrību un organizāciju darbība.

Otrā pasaules kara gados novads tika stipri izpostīts Kurzemes cietokšņa kauju laikā. Daudzi novada iedzīvotāji smagi cieta arī pēckara represijās, daļa pārcēlās uz dzīvi pilsētās. Rucavas pagasts ieguva pierobežas teritorijas statusu, līdz ar to iznīkstot vienam no galvenajiem vietējo iedzīvotāju nodarbošanās veidiem — zvejniecībai, ierastajai lauksaimnieciskai darbībai. Pēc Otrā pasaules kara likvidēja Liepājas-Rucavas dzelzceļu. Iedzīvotāju pārvietošana tālāk no militārajiem objektiem, brīvas sazināšanās un saiknes ar pārējo latviešu sabiedrību ierobežojumi (t.sk. iebraukšana teritorijā) veicināja pašreizējo Rucavas pagasta teritorijas reto apdzīvojumu, t.sk. piekrastes ciematu situāciju.

Par Dunikas pagasta teritorijas vēsturisko attīstību publiski ir pieejami mazāk faktu. Teritoriju ir skārušas vairākkārtīgas administratīvo robežu izmaiņas. Sākotnēji Dunikas pagasts ir izveidots 1919. gadā. 1935. gadā Liepājas apriņķa Dunikas pagasta teritorija ir bijusi 174,6 km² un tajā dzīvojuši 2550 iedzīvotāji. 1945. gadā pagastā izveidotas Dunikas un Sikšņu ciema padomes. 1949.—1959. gados Sikšņu ciems ietilpa Priekules rajonā, bet no 1959. gada — Liepājas rajonā. 1954. gadā Sikšņu ciemam pievienoja Kāķišķes ciemu (daļu teritorijas, ne visu), 1968. gadā — Bārtas ciema kolhoza „Nākotne” teritoriju, bet Sikšņu ciema kolhoza „Padomju Latvija” teritoriju pievienoja Rucavas ciemam. 1989. gadā Sikšņu ciemu pārdēvēja par Dunikas ciemu. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. Kopš 2009. gada administratīvi teritoriālās reformas Dunikas pagasts ir iekļauts Rucavas novadā.