Rucavas sievu vasara Drukāt

Kā jau šo pausari bi rakstīts Duvzarē, Rucavas sievas kā kārtīgas saiminieces pārtrauca visādu mācību rīkošanu visas vasaras gaŗumā un ar pillu krūti likās vasaras darbos, ziedos, pļavās, dziesmās un citādās lustēs… Nu jau, kad Saulīte riedās uz rudiņa pusi, laukos un dārzos raža jau nobriedusi un burkās un pagrabos salikta, sievas var akal ķerties pie mēles kulstīšanas, balsu locīšanas un roku darbu darīšanas.

Ar šo rakstagalu gribam atgriezt pie lasīšanas rucavnieku valodā un jāteic, ka nu jau ari citur Latvijā sāk runāt, ka sava senču valoda novados jāgodā un jālieto, tā sava atmiņu, redzesloku un lepnumu stiprinot, kā ari pastāstīt, ko Rucavas sievas vasaru darījušas un ko taisās darīt uz priekšu jau labi iesāktajā dzīvesskolā.

Beidzamo reizu, kad kopā sanācēm maijā, iesākām kopīgo Rucavas tautastērpu šūdināt, nu to vaidzētu pabeigt, lai Ziemassvētku godos varētu grozīties; Ja Liene būs paguvusi kreklam krūmus isšūt, to ari vaidzēs sašūt pa vīlēm, lai mugurā vilktu. Dzintra sava „Arājos” visu vasaru grozījās šmuko puķu viducī un gan jau ka dabuja i ravēt i laistīt uz nebēdu. Ik pa laikam Rucavas sievas televīzijā pamanījās ieriktēties - te par ceļu bedrēm šerpāku dziesmu nodziedāt, te Balticas festivālā Rīgā izsagrozīt. Kad festivāla svētku gājienā karogu nesa, no malas daug reizu uzsauca „Sveiciens Rucavas sievām!”, lepnums pa visām strienām izskrēja- i muguru taisnāku izstiepa, i krūtes augstāk izcēla.

Jāņus, kā nu jau katru gadu ierasts, meitas un puiši iedziedāja un ielīgoja Papas Vītolniekos. Cits goda kreklā, cits tautastērpā, vaiņagiem galvā sapucējušies dabuja pasarunāt sava starpā, sasveicināties ar ciemiņiem, i cienāties pie svētku galda, ko ciema sievas kopā klājušas. Tā tīri va silts ap sirdi palika, kad visi kopā jūrmalī izgājuši saulīti jūŗā pavadīja un iekūra Jāņuguni kāpmalī, lai gaisma nepazūd visu gadu.

Un kur tad vēl Annas –Saiminieču diena! Gan pašu cilvēki bi sanākuši, gan ciemi bi sabraukuši – jauno rāciņu bimbalu tīri jeb šutīni vārīja, putru strēbe, pūrus vēdināja, dančus grieza. Imants, Inta un Stase gādāja, lai dziesmas un mūzika neapklūst. Šmukos šircus, ko dāvāt, Līga pāris naktēs paspējusi pašūt. Taisni prieks, ka darīt Lielas lietas var kopā sanākt visi darīt varošie un gribošie rucavnieki!

Nu jau vasara uz rietu taisās un Rucavas sievas uz kopā sanākšanu riedās. Vēl jau pa plauktiem jāsaliek darāmie darbi. Pašumēr padomā ir kopīga rudzu maizes cepšana, kārtīgas cūku bēres jāsariktē ar gaļas ēdieniem pa rucavnieku modei, par visādiem godiem un parāžām jāizrunā, jāpieraksta – kā krustūbās, kāzās, bērēs, talkās iets, ko un kā darījuši mūsu vecvecāki un kālab tā darījuši. Lapu pa lapai jāliek kopā Rucavas gudrību grāmata, lai nepazūd pašiem un bērniem būtu ko atrādīt. Tālab aicinājums vēl citām sievām, kas tik no malas noskatījās, noklausījās va avīzā izlasīja, nākt kopā un teikt sava vārdu un roku pielikt i kopīgai lietai, i priekš sevis paņemt!