Šorīt baltu galdu klāju Drukāt

Valsts svētkos, 4.maija rītu, kumeļi Paurupē dīžāti dīžā, un pūrvedis taurēdams laiž uz Liepāju! Dienā, kad visā Latvijā klāj baltus galdautus svētkiem, Liepājā, Kungu ielas kvartālā, Namīna sētā brangos godu galdus klā rucavnieki. No Paurupes, Ķāķišķes braukuši, no Papas līkuma, no Pūces kroga. Ka tik nu šogad neisietu plāni, ka nepaliek visa Rucava atmatā, talab uz pilsētu jābrauc laikus un laikus jāgrīst mājā, lai var pagūt apsasēt. Bet tepat, gar ielas stūri cits pakaļ citam sasalasās visi vecie rucavnieki, nidinieki, palaipnieki, kas nu jau kādu laiku trin pilsētas ielas. Ir atnākuši tie, kas paši skolā Liepājā gājuši, un uz Rucavu tik braukuši vasaru, pie umammas un māsīcas, ar laiku juk Liepāja pilla piesalasījusi ar rucavniekiem. Nāk skatīt ir garāmgājēji no visi Liepājas stūru, un citu zemju ļauži ar.

Lāde pa priekšu, sapucētas, kuplas rucavnieces piepilda Namīna sētu. Krekli velēti, lindraki pletēti, sudrabi džinkst. Ja nu sudrabi sen nav cilāti, iepelējuši, te var līdzēt vārītu rāciņu ūdinis. Kad rāciņus nosūc, to uslej uz sudrabis, un spīd kā no jauna!  Vecāsmātes brunči gul lādes dubenā, deķu raksti puiko gar nama sienām. Pārlaižot skatu, raibs gar acēm no cimdu rakstu, no meitu pūra. Aužot, šūnot un cimdus adot rakstos ielokās itin viss – ir mellās dienas, ir dzeltenu cūkpieņu pļavas un pa starpu sastādītas eglītes zaļo. Kas jo čekla mātes meita, va kuŗai meitas izdodamas, var paprasīt rucavniecēm padomu, kā šodien tikt pie sava tautas tērpa. Un neesim lepnas, isrādam ar, kā top raksti villainēs, kā Rucavas robiņi un krustiņi. Pārs stundu darba, āmurēnu bungājot – un pastalu pārs gatavs ar šmuku, apaļu šņukuru purngalī.

Mēs neesim skopi. Saklājam svētku galdu, un ar dziesmu aicinām viesus mieloties. Stāsti par Rucavas garšu līdz Liepajas jau sen atnākuši, nu ir reiza ne tik nogaršot, bet būt klāt pie rīviņu vārīšanas un iesukt roku iekš baltā sviesta taisīšanas. Viena otra bārtiniece dziŗas, ka balto sviestu nevaigot lešāt, lai jo treknas sanāk. Kas nu visu taka būt nogaršojis un rādas ir iesamācijis, ja ko nezin, var paprasīt maizes cepējām un siera sējējām pie pirkšanas. Pārs naudiņu galdā, un tiek ir medus, ir puķu stādi, ir dzintara krelles no rucavniekiem.

Nobraukušas godos, līdz ņemam ne tik maizes klēti un piena kambari, uzslēdzam pūru, kur drānu raksti. Saģērbt rucavnieci nav joka lieta. Lai nu visi redz, kas mums gul pūrā un ko jāģērbj mugurā, sarunājam Līvu, kas ir ar mieru visiem sava ģērbšanu izrādīt. Tiek kājas apautas ar visām sietavām, kreklas ar visām stērbelēm, un kasas sapītas, ka var uz kantainu galvēnu nāmatu uzsiet. Vēl lindrakiem pa virsu baltā villaine, ir mārģine, ir snātene – un tautu meita gatava! Plandatiesi, zili svārki, nu jūs varit plandīties! To visu redzēdamas un dzirdēdamas kaimiņienes noteic – tad jau rucavniece tā pavisam cienīgi viena nemaģ nevar apģērbties un kustēt ari var tik viegli ar visu pillu rotu!

Diena aiziet lustīgi! Kungu ielas kvartālā Dzeguze kūko, dzied lakstīgala, lauki ienākuši Liepājā. Atgājuši rucavnieki sava dziesmu izdziedāt, sava pūru izrādīt, sava mākas iemācīt, goda galdus klāt. Ar kapelas spēli, dančiem, raženu sievu un Ķocīša bērnu dziesmām mēs tautām žēl darām un istubu tricinām! Dziedādami, rakstīdami, baltas maizes pakozdami svētku dienu pavadām. Nu Namīna plāns iemīdīts ar jaunām pastalām, pieskandināts ar dziesmām. Šie svētki pagājuši, bet vasaras gaŗumā te būs vēl citi – no pakaļas nāks ir dižā Nīca, ir citi kaimiņu pagasti rādīties. Ja nu šo reizu palikāt mājā rāciņus sēt, laižat uz Liepāju citu reizu, redzēs, ko nu kaimiņi rādīs!

Šoreiz klāt bi bijusi Inga Tapiņa