Zentai Visminei 2016.gada 15.maijā 95.jubileja Drukāt

Skolotājai, kaimiņienei, sievai, mammai, vecmāmiņai, rucavniecei

Zentai Visminei 2016.gada 15.maijā 95.jubileja

Reiz, sen senos laikos, un varbūt nemaz ne tik senos, tāl tālā ciemā, un varbūt nemaz ne tik tālā - dzīvoja kāds vīrs, kurš mīlēja bites, mūziku, mākslu. Viņa mājā bija ierīkota skola, kurā viņš mācīja bērniem pasaules kārtību, un redzēto, dzirdēto un sajusto mācīja atainot uz papīra vai mūzikā. Viņš nebija viens. Kopā ar viņu citi skolotāji, kas līdzēja izglītot pagasta bērnus.

Arī mājas otrā galā, kur šis vīrs dzīvoja, viņš nebija viens. Viņam bija sieva un kupls bērnu pulciņš. Bet kādu dienu sieva viņu pameta un aizdevās uz Viņsauli. Gāja laiks. Īsāks, garāks, kas zin, un Žanno (tā sauca vīru, citreiz arī vienkārši par Jāni) iemīlējās. Iemīlējās un apņēma par sievu vienu no Biteru skaistajām meitām – Emmu.

Tā viņi dzīvoja. Pienāca silta maija diena. Dabas audekls iekrāsojies koši zaļos toņos ar spilgtu, raibu ziedu rakstiem. Pa rasas pērlēm saule māca savas meitas šīs vasaras dejās. Visapkārt san bišu orķestris ar skanīgiem putnu solo treļļiem. Žanno ir laimīgs, jo šorīt Emma dāvāja viņam un pasaulei pašu skaistāko, smaržīgāko, košāko pavasara ziedu – meitiņu! Pasaulē nāca Zenta Helēna Dagmāra Pūpēdis.

Zenta bija tēva mīlule, princese – tik skaista, kā māte un vēl, tik dzīvespriecīga, tik talantīga, tik spītīga, tik ļoti līdzīga viņam pašam. Zenta auga, skolojās un, kad vietējās skolas bija godam pabeigtas, Žanno gribēja meitu skolot dziļāk mūzikā, bet princesīte bija krietni pragmātiskāka un iestājās Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā audējos, ko arī godam beidza.

Pēc skolas beigšanas atgriezās tēva mājās, lai turpinātu tēva aizsākto - būtu skolotāja. Uzsākot darba gaitas, skatienu piesaistīja staltais, tumšacainais matemātikas skolotājs Jānis Vismins. Viņa trauksmainā daba un poētiska dvēsele lika Zentas asinīm mutuļot un sirdij sisties straujāk un 1943.gada 11.decembrī Pūpēžjaunkundze kļuva par Vismina kundzi.

Tomēr dzīve nebija medusmaize – bija kara laiks, Jāni iesauca dienestā. Karā. Leģionā. Zenta palika viena ar mazu, sīku, tikko pukstēt sākušu sirsniņu zem savējās. Rudenī pasauli ieraudzīja pirmdzimtā – meita Astrīda. Karš beidzās, Jānis nokļuva lēģerī Karēlijā, no kura atgriezās dzīvs, bet izmocīts un sakauts, jo ne tai pusē, redz, bija karojis. Bet Zenta nežēlojās. Viņa kopa, dziedināja un dabūja Jāni uz kājām. Tikai viņš vairs nedrīkstēja strādāt par skolotāju – ideoloģija ne tā! Pa to laiku ģimeni aplaimoja vēl divas dvēselītes – pasaulē nāca dēls Normunds un pastarīte Sandra.

...katrā amatā ir daļa no mākslas un katrā makslā – sava tiesa amata. (K.Skalbe)

Jā! Skolotāja Zenta Vismine šo principu ievēroja un mācīja saviem skolniekiem. Viņa saskatīja un sajuta skaisto visā, visur un vienmēr. Prata to radīt un nest. Tieši to viņa mācīja un prasīja no mācāmajiem. Skolotāja Z.Vismine mācīja zīmēšanu, vācu valodu, meitenēm rokdarbus, virtuves mākslu un iepazīstināja lauku bērnus ar fizisko kultūru.

..tērpusies lillā kleitā, augstpapēžu kurpēs, bieza tumša matu pīne ap galvu, ar stalti izstieptu muguru, viņa mums soļoja pa priekšu. Tad skatos liecībā – kādu brīdi man fizkultūrā strīpas - nav atzīmes, domāju kā tad tā? Tad sapratu, strīpas liecībā sakrīt ar laiku, kad skolotājai dzima bērni. (skolotāja Vilma Pērkone)

rokdarbu skolotāju Vismini atceras daudzas rucavnieces, skolnieces. Viņa bija barga, prasīga, varēja ar lineālu iesist pa pirkstiem, ja rokas auga ne no tās vietas, skarba, nekad nedeva atlaides – “Ja ko dari, tad dari kārtīgi!”. Ne viena vien atceras, ka lietas asaras, jo darbiņš jau kuro reizi jāārda ārā un jāsāk no gala. Bet, kad beidzot darbs pabeigts, tad pašai prieks un rokdarbs ar lepnumu noglabāts pūra dibenā. Tām meitenēm, kuras pamanījušās piedzimt ar pinģerotu pirkstā, gāja krietni vieglāk – retāk bija jāārda, biežāk saņēma uzslavas un kādu labu padomu, kā to vai šo izdarīt labāk, skaistāk, pareizāk, glītāk, akurātāk.

Daudzos atmiņu stāstos izskanēja teikums – viņa bija kā mamma! Un skatiens pilns ar mīlestību aizpeldēja dziļumā. Skolotāja Z.Vismine nebija tā mamma, kas ar neprātīgu mātes mīlestību ir patvērums no lietām, kad negribas vai īsti nevar izdarīt. Viņa bija kā gudrā mamma, kas redzēja uz priekšu, kas spēja saskatīt katra bērna dotības un iedrošināt. Kas mācīja savus bērnus dzīvei, mācīja plašumu. Viņa zināja dzīves likumus un kopsakarības un ar to dalījās.

Mēs gājām 5.klasē. Zēnu nebija klāt, bijām tikai meitenes. Un Vismine teica: „Meitiņas! Muti vien nemazgājat, dupšus ari jāmazgā katru dienu!” (Lilija Vītola)

Jā, viņa bija skarba, tieša, prasīga, rūpīga, bet arī apdāvināta ar milzīgu cilvēkmīlestību. Viņa bija tā, kura palīdzēja uzsākt un iekārtot šodien Rucavā katram zināmā skolotāju Salmiņu pāra kopdzīvi. Sarūpēja gan Leldei kāzu kleitu, gan sarakstīšanos skolotāju istabā, gan kāzu mielastu, gan pieskatīja arī turpmāk jaunos kolēģus un kaimiņus. Kaimiņu bērns Liene atceras, ka tik kraukšķīgi un gardi gurķīši bija tikai Lindas vecmāmiņai (vēlāk arī Astrīda esot taisījusi tādus pašus)! Un piparkūkas tai mājā bijušas tik plānas, ka cauri var redzēt un pašas uz mēles kusušas.

Pavār’ un kulinārijas smalkumus Zenta mācījās pati no gudrām pavārgrāmatām, aizjūras (vācu) mājturības žurnāliem un savas mammas Emmas. Arī šajā jomā viņa kļuva izcila! Un to pašu bez atlaidēm prasīja no citiem. Skaistums visur, visā un vienmēr! Kad skolai tika veidots iepirkums (kā šodien to dēvē), skolotāja Vismine stingri uzstāja uz jaunas trauku servīzes iegādi, jo – nevar mācīt klāt galdus ar apdauzītiem šķīvjiem! Gods un milzīgais gandarījums, kad skolotājas Vismines vadībā tika klāti galdi un gatavots mielasts izlaiduma klasei. Tas bija vesels notikums! Galdiem bija jābūt skaisti un gaumīgi servētiem, ēdieniem attiecīgi noformētiem. Bez atlaidēm! – ja salāti griežami kubiņos, tad kubiņos, ja šķēlītēs, tad šķēlītēs! Ja kartupeļu tortei kartupeļi jāsamaļ un vēl jāizberž caur sietu, tad tā arī jādara un nevar tik ar stampiņu sastampāt.

Ne jau visus pavārmākslas smalkumus var iemācīties jaunas meitenes, tāpēc izaugušas lielas, viņas lūdz Vismiņkundzi organizēt un vadīt pieaugušo interešu pulciņu kulinārijā. Tā ne viena vien rucavniece šodien skābē kāpostus pēc Vismines receptes un ģimenes piparkūkas ziemassvētkos cep pēc Vismines receptes. Arī Rucavas Dārznieku biedrība aicināja pieredzējušo meistari dalīties ar savām receptēm.

Lūk: Rožu ziedlapiņu ievārījums.

Lieto sarkanās un rozā rozes. Ziedlapiņas noplūc, baltumu nogriež nost. Ziedlapiņas sagriež gabaliņos. Nemazgā. Samaisa ar cukuru un tur 2 diennaktis. 0,5 kg ziedlapiņu /0,5kg cukura.

No 1kg cukura, 1glāzes ūdens, un ½ citrona pagatavo sīrupu un karstā sīrupā iemaisa ziedlapiņas un vāra, kamēr ziedlapiņas kļūst caurspīdīgas.

Sešdesmito gadu sākumā, vidū kolhozam vajadzēja strādājošas sievas un nevis mātes, bērnu aukles. Bet bērni dzima un kādam mazuļi jāpieskata. Tad tika piedāvāts skolotājai Zentai Visminei izveidot pirmo Rucavas bērnu dārzu. Un kur - viņas mīļā tēva mājās – „Ērģelniekos”! Zenta to izjuta kā misiju. Viņa metās iekšā ar visu sirdi un dvēseli, netaupīdama ne sevi, ne savu ģimeni – kā Sandriņa raudāja, kad viņas mīļo lelli mamma aiznesa uz jauno bērnu dārzu!

Lai Rucavas bērniem būtu gaišas, košas un skaistas telpas, arī tolaik vajadzēja naudu krāsām, arī toreiz vajadzēja, kā šodien saka – grozīties. Un Zenta sagrozīja lietas tā, lai tās veikli un reāli virzītos uz priekšu. Bet kādam skauda, nepatika un ļerza bij’ liela, un Zentai pirmais infarkts... Sirds lūza par tumšu cilvēciņu nenovīdību. Sirds sadzija un varēja mesties darbos ar tikpat lielu degsmi kā agrāk. Ar vēl lielāku spītību un pārliecību.

Liepājas rajonā tiek veidota izstāde, kurā piedalās rajona bērnu dārzi ar pašu gatavotām lietām. Vadītāja Z.Vismine paziņo bērnudārza darbiniecēm, ka mēs piedalīsimies un saņemsim pirmo vietu!

Veikalā nopirka plikas lelles un katrai tās bija atbilstoši jāsaģērbj. Vismine pati savu Lelli ietērpa Rucavas tautastērpā, kuru vēlāk uzdāvināja Liepājas rajona izglītības nodaļai. Vēl bija – Lelle zīdainis, kam pūriņu izšuva un darināja Dzidra Prīlapa, Lelle sportists – visa smalki izadītā tērpa darinātājas – Sisiņa Malle un Aigara Malle. Lelle koncerta apmeklētāja vakartērpā, Lelle medmāsa, Lelle atpūtniece/peldētāja, Lelles -  meitene un puisis pastaigā.

Un, protams, ka pirmā vieta bija rokā! Bet ko tas prasīja no sievām? Cik nakšu tika atrauts vīriem un saviem bērniem? Kad kāda sūdzējās, ka nav laika, nevar paspēt izdarīt, Visminei bija aprēķins, ka katrai astoņu stundu darbadienā ir 1,5 stundas brīva laika, kad arī var padarīt. Nevienai nekādas atlaides! Visam jābūt laikā, precīzi, glīti, gaumīgi un akurāti.

Pēc izstādes lelles esot vēl ilgi daiļojušas bērnu dārzu, bet kur dzīves virpulis tās tālāk aiznesis neviens nezin. (Dzidra Prīlapa)

Kādā tumšā maija naktī Zenta pamodās no gaismas atblāzmas logā un dīvainām sāpēm sirdī. Viņa piecēlās, piegāja pie loga un redzēja- tur liesmas plosījās pa „Ērģelniekiem”! Tā pagāja nakts, nekustīgi stāvot basām kājām, taisnu muguru, baltā kreklā pie loga. Pamazām pievienojās arī pārējie mājinieki. Tai naktī pārvērtās pelnos arī kāda daļa no Zentas sirds.

Lai arī Zentā ritēja vācu/prūšu asinis (no mātes puses) un audzināta tika vācu garā, daudzas lietas tika darītas pa vācu modei, Zentai tuva bija latviešu etnogrāfija, latviskā deja, Rucavas tautastērps. Viņa zināja un prata visus darināšanas un valkāšanas smalkumus, mācīja tos citiem, bija vietējais eksperts šais jautājumos. Skolotāja Vismine vadīja deju kolektīvu skolā, vēlāk bērnudārzā, un bērnudārza ansambli pati arī saģērba, aicinot talkā tā laika vietējās rokdarbnieces (villaines izšuva Aina Antonija), puišiem uzvalciņi tika sašūti no pelēka parķa. Pieaugušo deju kolektīvs savus tērpus darināja pats, bet Zenta Vismine konsultēja, ko, kā un kāpēc, un neaizmirsa arī mācīt, kā uzvesties, kad mugurā ir tautastērps!

Bija laiks, kad sievietes aizgāja pensijā 55 gadu vecumā – pašā pilnbriedā. Vēl skaista, stalta, spēka pilna skolotāja Zenta Vismine kļuva par vecmāmiņu mājās, kas rūpējas par mājas soli, ievērojot un nepazaudējot savus dzīves principus – viss, visur un vienmēr skaists, tīrs, akurāts, sakopts un elegants. Māja gaiša, silta, sakopta, tīra, apkārt košas, gaumīgas puķu dobes, istabās vāzēs ziedi. Ģimene vienmēr kopā pie glīti klāta pusdienu galda. Pat šujamie diegi rūpīgi sakārtoti kastītēs pa krāsām.

Šajā laikā viņa pievērsās apģērbu šūšanai. Šuva savējiem, bet darbi jau runā paši, un drīz vien Vismiņkundze bija viena no, ja ne pati „spicākā” šuvēja Paurupē! Viņai bija priekšrocība pret parējām – viņai mātes māsas no Vācijas sūtīja žurnālus Burda, un kundes varēja šūties pēc svešzemju modes. Šuva gan kristāmtērpus, gan izlaiduma kleitas, gan kāzu kleitas, gan vakartērpus, gan ikdienas apģērbu.

Par sievietēm mēdz teikt: „skaista piedzimst, bagāta kļūst un eleganta top”, šie vārdi viennozīmīgi ir attiecināmi arī uz Vismiņkundzi – skaistums visā, visur un vienmēr! Arī ģimenē. Bērniem un mazbērniem tika mācīts dzīvot tīrā, sakoptā vidē un vairot skaistumu ikdienā. Reiz bērnudārza vadītāja Z.Vismine kolēģēm esot teikusi:” Mana Sandriņa nevar noiet gulēt, ja nav padzērusies no kristāla glāzītes!”

Mazbērniem siltās atmiņas ir Lieldienas, kad tika krāsotas olas. Sīpolu mizās, ar ziediņiem, ar Dabas mātes doto skaistumu, jo „vai te nav viss pasaules skaistums – šajā mazajā ziediņā!„ mēdza teikt vecmāmiņa Zenta. Pūpēžu mājās Lieldienās vienmēr esot ciemojies Lieldienu zaķis – sadējis košas olas un paslēpis pagalmā. Kamēr bērni lasa olas grozā, Amsītis (tā mazbērni viņu mīļi sauca) klusām izņem tās un noslēpj atkal. Tā rotaļa turpinājās līdz abpusējam spēku izsīkumam.

Ar taisnu muguru, izslietu galvu, tamborētā cimdā ietērptu roku iekārusi vīram elkonī, mugurā zils mētelis ar karakula apkakli, galvā smalks zīda lakats. Eleganti un cēli aiziet Vismiņu pāris.

Dziļā cieņā Dace Tapiņa,
2016.gada pavasaris