Šoferu stāsti Drukāt

Starp mašīnām, motoriem, meitenēm
Uz ielas stūriem, kas salst..

Vienu rāmu pavasara vakaru, 21.maijā, Zvanītājos sanākuši braucēji – gan vīri, kas dzīvē ne vienu vien lielceļa līkumu izglaudījuši un putekļus rijuši pie stūres sēdēdami, gan tie, kas braukuši līdzi. Sēd ta ka baznīcā – vīri gar vienu malu, sievas gar otru.

Vajag noskaidrot, kā tas tā nākas – cits nobrauc līdz Rīgas, vai līdz Valmieras, Pleskavas, pārbrauc atpakaļ, un pa to starpu nekas nav mainījies – Rucavā zeme stāv kā stāvējusi, un pa ceļam ari nekā citādāka kā viņureiz. Bet citam braukšana tepat līdz Liepājas visādu notikumu pilla – uz krustu lapsa izskrējusi ar visu bērnu baru, pie Nīcas kāds stopētājs gribējis uz Leņķimis braukt, iebraucot pilsētā, tramvajs uz sliedēm stāv priekšā - var stāstīt pillām mutēm! Un kad paprasīsi nākošreiz, pēc gada, būs vēl jo lustīgāk gājis. Šo vakaru ari braucēji pierunāja pilnu no radio aizlienēto kasti.

Bet, kamēr braukt nemāk, tiesību nav, nekāda šoferēšana nesanāk. Kazdangā vieni zēni brauc kā grāmatā rakstīts, otri – cik tik ātri un tālu ar Gaziku var nobraukt! Un kā jūs domājat, kuri pie braukšanas tiesībām tiek pirmie? Citiem vīriem lielā braukšanas skola armijā bijusi. Tur braukšanu un tiesības komandēja ģenerāļi ar tādiem pagoniem, kādus neviens redzējis nebija! Vēlāk darbā vajadzēja vaktēt, ka tiesības dzīves ceļos un neceļos nepazūd, lai ķerot pie kabatas neronas ķemme vien. Tad jāizlaiž viss graudu bunkurs, bet tiesību nav!

Braukt patīk kundzēm ar. Cienīgi nolikušas tiesības, var braukt i goves pasiet, i pie kaimiņa. Vēl tagad tiesības mājā uz plauktu stāv un braukšanas stāstu nav mazāk kā citiem. Jonis gāja tiesības kārtot pa septiņām reizēm, nevar zināt, vai līdz beigām patiesi nolika, vai šiem apnika un iedeva tiesības, lai vairāk nenāk.

Brauca tak visādi. Ekskursijās brauca ar būdu, ar pusbūdu, braucot bišķi nosala, bet dziedāja un lustīga gāja! Citreiz, ziemā, bērēs, kad salā aces sprāgst no pieres laukā un izteikts vārds sasalst, krusta nesējs ari nevar augšā, piekabē pie zārka nosēdēt. Kāpj pie šofera kabīnē, tad jau divatā iet lustīgi, un, kad atskatās – pārējie bērinieki atpalikuši tālu pakaļā… Bet, kad zirgu uz kombinātu vedot, šis jau ronas kuzovā gar zemi, jābrauc uz lapsām, bet kamēr tiek līdz Grobiņas, lops jau beigts. Tad jāved uz mežu. Vesels romāns sanāk no pienavedēju stāstiem – kuram vedot sanācis biezpiens, kurš tik gudrs bijis, ka salaidis grunduļus mucā iekšā.

Garos stāstus, kā brauca pēc salmiem un lupīnu sēklām tik īsās rindās nevar atstāstīt, bet, kad satiekat kādu, kas pa ceļiem rullējis, paprasāt, kas pasaulē notiek, dzīve ir raiba. Kamēr rucavnieki nebij nobraukuši Ukrainā, gucuļi nezināja, ka graudu maisus ar puļķi var pacelt. Tagad, kad Rucavā policisti atbrauc, tie ņem ciet visus, ka tik kāds braucošs ronas, ja vien Pūķa Jānis nav šos noķēris un pie sevis ieaicinājis. Bet gājēji nekur, nekur pasaulē neiet tā, kā Liepājā iet. Liepājā arī brauc pēc ieraduma, ne pēc zīmēm.

Pa mežu cauri braucot, nekad nevar zināt, vai neizlēks kāds zvērs priekšā. Jau līdzbraucējs sauc - Kuilis! Stāvi! Jā, bumsis ir, bet, kad izkāpj laukā – nav ne kuiļa, ne zaķa, ne cita zvēra.

Šonakt citviet Muzeju nakts, kad tauta apkārt blandās, no šoferu piedzīvojumiem vien var veselu muzeju piepildīt. Ne manīt nemanām, kad pienāk tumsa. Pa nakti apkārt blandoties, iegriežas Jānis ar madāmām. Tad Anna sauc – kur tu biji, kad man šofera vajadzēja! Kad vajag no vienas vietas uz citu tikt, zirga nav un autobuss neiet, katrreiz novērtēju, cik vērtīga lieta, tāds lustīgs šoferis!

Jo vairāk brauc, jo visādi notiek! Nu taisni kā dziesmā: es apbraukājis pasauli un daudz ko redzējis, bet apseglotu raibaļu es redzu pirmo reiz....

Inga Tapiņa
Klausījās stāstos un pierakstīja uz papīri