Stāsti no Sventājas un bērnības Drukāt

Aprīļa pirmās piektdienas vakaru, iejūgušas sava bērīti, laižam uz Rucavas pusi! Pa ceļam lietus, mākoņi, bet kāmēr tiekam līdz māju, laiks palicis pavisam skaidras, nosazvaigznājis. No rīta zāle sastipusi, kā jau pavasari.

Pavsaŗa laiku nu jau kurš gads, ka pa visu Latviju var meklēt, un rasi satikt sava meistaru, kurš var ierādīt, kā žogi pinami un zeķes adāmas. Kad jau rokas kust, mute nestāv klusu – mēles bruzd uz riņķi un pašu vilku no meža var izrunāt laukā, un pierunāt pillu istubu – tur ar jābūt meistaram! Šogad rucavnieki Meistaru dienās vēdin plaušas un spicē auses runās un stāstos. Stāstu zinātāju un blūdītāju ir pulku vairāk, kā Rucavas pagasta robežas var saturēt, talab, salekuši jaunajā pagasta autobusā, laižam uz aizrobežu Latviju. Pie Būtiņģa baznīcas, piesaulē, mūs sagaida runas vīrs Balčus Miķēlis, televīzija un vēl viens otrs, kam tā Sventājas zeme kā pupa pie sirdes pieaugusi. Te jau i tā dižā pumpa pie Sventājas adītiņa, kur vietējie kuršininki sanāk kopā uz pātaris, kad vaig, ir uz bērēm, ir vēl citos godos. Nule kā Lieldienas nosvinētas. Šogad nakti kurējuši uguni pie baznīcas, saules gaismu gaidot. Pēc vecu ticējumu, kāmēr saule nav patekējusi, vaig Lieldienas rītu mazgāt muti ūdenī, kas pret sauli tek. Sventājnieki visumet bijuši gudri un tā arī darījuši – gājuši jūŗā mutes mazgāt, juk, kad vēš no jūŗas sit ūdini krastā, tad katras vilnis skrej saulei pretim! Talab jūrmaļa cilvēki visi ir tādu gaišu vaigu.

Nav sen, kā baznīcas 190. jubileja nosvinēta – ziemeļu pusē bijām galdus paklājuši un tepat ari piemineklis uzlikts, stāsta Mičis. Šī nu jau gan kāda trešā baznīcas būve. Nākas jūŗai pasadoties - pirmās baznīcas zeme jau apakš ūdiņa, otrās –kazikūrkāpmalī, bet šī, rau vēl stāv stilli un puiko. Vasaru nomainīts jumts un iekša ar uzprišināta. Atjaunots un baznīcā pie griestu šūpājas ir kuģa modelis, ko pirmāk bi pataisījuši jūrskolas beidzēji, kad vienu gadu pēc Krišjāņa Valdemāra uzsaukuma Sventājā bij jūrskola ierīkota. Kad šito kuģi atjaunoja, pa priekšu noprantavāja visus, kas atcer, kāds tas vecais bijis. “Tāds zils ar baltu buru” tas palicis atmiņās, un tādu nu taisija arī šo.

Baznīcā pucējās, ģērba labāko, kas ir, un ko šodien sauc pa tautastērpu. Vecie to modi nepamete līdz mūža gala, tad vecās sēdēja austinēs, bet jaunās grozijās puķainos kārtūnos. Bet uz baznīcu ietot, kūrpes taupīja – gā basamis va ar nāģinēm (pastalām). Ar klumpemis negā, tās pasita padusē un tig duru priekšā uzmava. Talab apavi ilgu kalpoja. Vecamtēvam uz gultasgalis uzmauti zābaki maģ ne sešdesmit gadu nogā, bet zēni tos vienu vakaru, uz balli ietot pajēmuši un noplēsuši! Lai nu kā, bet ar kuibinēm – tās tādas pastalas no zaļas, neizģērētas ādas ar villu uz virsu, sventājnieki nestaigāja. Tā bi tāda leišu mode. Villa saķipa pilla ar mālis, talab, ja kāds nevarēja pasavilkties, cienija teikt: “iet, taka leitis, kuibines vilkdams”.

Baznīca celta uz Būtiņģes muižas zemes, talab sauc Būtiņģes, ne Sventājas baznīcu. Tepat jau bi ir krogs. Viens bijis šai pus, otras – viņpus upes. Krogū sadzēre magaričas, kad vaidzēja, pasta laikā pamainīdava zirgus, braucējiems vienumēr bi līdz kāda brandava blašķe ar medu va piparis. Kad pirmā baznīca jau bijusi nogrimuse, kādu brīdi krogū turēja ir dievkalpojumus. Kad baznīcā pakrustija, va salaulāja, krogū to apslacīja un tad pasajēma jauniķi (to brūti), un šķīrās - sievas radi brauca uz sava, vīra radi uz sava mājām. Tās sauce - kāzas uz divi gali.

Miķēlis mūs noved ir uz kapis. Vecaiš Morics devis priekš kapiem zemi, te sagūluši dižie vīri un raženās sievas. Nu jau kapu teritorija gatavai plaša, te glabājot visu Palangu, bet latvinikiem tomēr leiši virsūm nenākot. Kad kādu vaig apbērēt, tad atraun baznīcas torni vaļām, un zvanu dzird līdz pat kapu. Baznīcas tornī pakavāts arī vecā Vindiģa pašpataisītais altāris. Vindiģis (saukts Klabiģis) sev būvējis māju peļķē, kur bijis daudz ķīrminu, tad lai tie nelien istubā iekšā, pacēlis māju uz akmeņis. Tā bijis pastatījis pats priekš sevis ir altāri, tik tauta runājusi, ka tam altāra balodim knābis sanācis taka vanagam, tā šodien Miķēlis zina stāstīt.

Ja nu vienreiz esam izsataisījušies un atbraukuši ciemā, braucam aplancīt sventājniekus, kam tas īstais kūršu raugs iekšā. Miķēļa otrās rindas brālēns – Piparu Miķēlis mūs sagaida smaidīgs un stāsta, ka viņam lustīga dzīvošana, nekas nekait – mūs neviens nešaun, nekaun, tā ir dzīvojam, tik bēda, ka neturot, ar ko ciemiņus pamielot. Mazbērni gan visi esot Anglijā, “angliski runā labāk, kā es latviski”, Miķēlis smej. Tā be runājoties Balčus Mičis ar teic: “mēs jau tādi pusmarškāni – samaisīti kurzemnieki. Kādreiz vārija i rāciņu tīri, ir mello tīri no rudzu. Kad rāciņu samaisīja ar rudzu miltis, to sauca pa pusmarškānu”. Kad atbraucot latvininki, kādreiz isiet joki –dod ēst un teic, ka jāēd būs tīri, šie nesaprazdami, ko viņiems sola, atteic, ka mēs jau tā esimis gramdīijuši visu skutulu tīru.

Ietam tālāk uz Silamalu. Te kādreiz bijis mežs, bet smilktes apēdušas, bet vietu joprojām sauc par Silamalu. Tālāk uz priekšu vēl Medinču (Mežsarga) mājas. Mūs sagaida Freimaņa Milda un pamielo ar medu. Par Sandras atvesto maizīti teic: “paldies, bet man jau maizes pašij ir!” Vīram kādreiz bijušas kādas 20 bišu saimes, tagad tik kādas trīs atlikušas. Nu jau Mildai 89 gadi, visu nebvar spēt, un dzirdēt arī vais labi nedzird, bet dzied gan, ka pamale trīc! Tikpat sprigans Dejus Konštants sagaida viesus - isnes ir čarku un uzraun dziesmu, lai latvininkams ir ko brīnēties. Mēs, Tapinines, pa to starpu noietam ir sava otrās rindas radiniekus Sproģus aplancīt, kā tie be labi dzīvo.

Miķēļa stāstu pavadīti, izstaigājam Sventājas zemi, paēdam pusdienu un šķiŗamies ar ekskursantiem.  Pret vakaru esam Zvanītājos, kur gaida bērnības smarža un stāsti. Kā nu tur bijis ar avīzām, kur nodrukāts, ka jānāk uz Zvanītājiem, kur jo citādi, bet tie, kas saprot dūmu valodu, redz un zin – ja dūmi kūp Zvanītājos, jānāk šu, te gaida.

Līdz ar siltu tēju iesilst sirde un atraisās runas. Kājas paliek tik vieglas, ka akal var pāri bērnības pļavām skriet! Tad jau vēš galvā un var noskriet līdz pat kaimiņu tantes un paprasīt: “tante, kreima maizes!” Un kaimiņu tante nogrieza, uzsmērēja kreima pa virsu un cukura ari vēl uzbēra. Ēdu, kreimam gar vaigis tekot. Citu reizu, Smiltniektante sacienāja tik ar ūdenī pamērcētu baltmaizīti un cukuru, ir tas jau bij lielais gardums, kad cita nebi. Kādreiz jau no veikala ar pārnesa kādu kriņģeli va cukurgaili, bet mūsmājā mita bumbakujāšķis, kurš kaukā vienmēr atrada, kur tā tūta pakavāta, un atstāja tik papīrus un divus beidzamos bumbacēnus dubenā, lai mamma nedomā, ka visi izēsti.

Lai arī mūslaikos augot, un vēl kādu paaudzi iepriekš, kārumam pietika ar mazumiņu, tad galvas gan brīžiem bija jau gatavai lielas! Brālis iestāstīja, ka vaig, un māsēna gā līdz uz Liepāju dzīvot, prom no mājas. Rādās, kājēnas īsas, bet līdz tumsas var noskriet krietnu gabalu. Labi, ka vakarā radās cilvēki, kas savāķa un nakti isguldīja dižos gājējus. No rīta, kas zina kā uzzinājuši, tēs ar mammu bi pakaļ, tad pārbraukuši mājā dabuja Liepāju redzēt! Kāda bi sava brāli iespundājusi cūku ķistā, kas netika laukā un tur aizmiga, bet visus bitkus, kas tig nav darīti, nevar šai vakarā stāstīt, ja mamma klausās.

Vēl tie lielie tos maģos ir visos laikos un vietās apcēluši. Kad maģā māsēna iesaveršās dumbērī, lielie daudz nebēdā, izvelk laukā, lai skrej, un neteic mammai. Bet, ja nu sasarijusi kurkuļus un tagad sāks augt naģes vēderā? Un nu maģaiš sauc gvaltis – būs naģes vēderā! Nekas, vasara pagā, naģes vēderā neisauga ne šim, ne citam bērnam, tik rudini, kad vaidzēja skolā laist, bi jāberž trīs dienas, lai var ādas krāsu ieraudzīt. Un akal tās biezās bizes bi jāķemmē katru rītu, jo meitām jābūt šmukām.

Šmukums ir no svara visos laikos un vecumos. Rau, svētdienas rītu, Zvanītājos džinkst saktas, sievas pucējas iznācienam klubā, kur šodien klāti galdi un aicināti viesi uz stāstnieku meistaru dienu. Jo tai ievai balti ziedi, jo tai mellas ogas auga. Kā liepas kuplo etnogrāfiskā ansambļa sievas un Jāņa garā ekonoma dziesma pieskandin zāli līdz pat griestu. No Ķocīša piebirst pills plāns odzēnu - Rucavas maģo bērnēnu, kas lec dančus un dzied dziesmas, tos vairs nesalasīt. Pērn esimi sabaldijušas pa pasauli, riņķī stāstot citiems, kā rucavnieces puškojas, ko galvā sien. Ir ko veci krēsli un cilvēki zina stāstīt cits pa citu. Nu ir reiza izstāstīt tepat rucavniekiems uz vietas, lai zin, pa ko pasaule brīnās. Mūsu viesi – Kūrava no Kuldīgas izstāsta sava stāstus un tiek pamieloti ar siļķi rāciņa un balto sviestu. Vēl pēdis šīs slavēja pa visu Latviju, kā ēdušas, dzērušas, gar vaigiem tecējis, ir mutē ieskrējis. Pieēsts, piedzerts, līdz ar kapelu izlekti danči, tad šiem svētkiem gals. Jāgaida akal cita reiza, kad dīžāties ar zilis lindrakis, ar košis krūmis.

Stāstīto, redzēto un dzirdēto 2016.gada aprīlī pierakstija Inga Tapiņa