Pirmais stāstu vakars jeb trīs vienā Drukāt

Saulainā marta pievakarē bērnudārza zālītē pulcējās gan vecāka gada gājuma ļaudis, vakara galvenās personas – atmiņu stāstu raisītāji, gan jaunāki – cītīgi klausītāji. Ar šo vakaru aizsākās Rucavas ļaužu filmēšana, stāstu stāstīšana par senākiem laikiem un cilvēkiem. Tā turpināsies līdz Latvijas simtgadei un būs kā dāvana mums pašiem rucavniekiem un Latvijai dižajā jubilejā.

Pavisam trīs stāstu vakari vēl šajā pavasarī, ekskursija – kā ekspedīcija ar filmēšanu uz Sventāju „ Ceļojums pa Sventāju kopā ar Miķeli Balču” 2.aprīlī, bet Rucavas un Kuldīgas dižāko stāstnieku tikšanās 3. aprīlī un koklētāju nodarbības savukārt ir VKKF finansētā projekta „Prasmju skola 2016” galvenās aktivitātes.

Šis stāstu vakars ievada arī Vislatvijas pasākumu „Satiec savu meistaru!”, kas notiks 2. un 3. aprīlī. Mēs Rucavā celsim saulītē stāstītprasmi un pašus stāstniekus – gan klausoties izcilajā Sventājas stāstniekā Miķelī, gan kavējoties savās bērnības atmiņās  un uzburot spilgtus piedzīvojumus un košas krāsas, gan klausoties dižāko Rucavas un Kuldīgas teicēju stāstos.

Pirmais stāstu vakars bija lielisks! Par to vislielākais paldies Dacei Tapiņai, kura ir visu šo vakaru galvenā organizētāja, stāstītāju meklētāja un stāstu rosinātāja. Pirmajā stāstu vakarā klātesošie tika aicināti ritināt atmiņu pavedienus par vienu no Rucavas elegantākajām sievietēm, mammu, vecmāmiņu, skolotāju, kolēģi, kaimiņieni, šuvēju, kulināri, rokdarbnieci, bērnudārza vadītāju, deju kolektīva vadītāju  Zentu Vismini (dz. Pūpēdis) – tā vēstīja afišas, un tādu uzaicinājumu saņēma gan īpašie viesi – Z.Vismines līdzgaitnieki un tuvinieki, gan daudzi rucavnieki.

Bet nu nedaudz ieskatam par šo – pirmo atmiņu un stāstu vakaru! Telpā fotogrāfijas, kurās redzama Zenta jaunības gados, pavasara ziedi, līdzi paņemtie rokdarbi, kurus ierādījusi  Z.Vismine, arī viņas šūtie apģērbi – blūzīte V.Pērkonei, Evitas izlaiduma kleita un Lienas kāzu kleita, arī savulaik darinātie izšūšanas paraugi.  Dace savā stāstā uzbur gan pašu Zentu, gan laiku un vietu, kurā dzīvoja un strādāja Zenta Vismine. Ik pa brīdim klātesošie iesaistās Daces stāsta veidošanā. Aija atceras Z.Vismini kā stingru un prasīgu skolotāju, īpaši atmiņā palikusi piparkūku cepšana. Tikpat prasīga skolotāja bijusi, rokdarbus mācot. Tie, kam rokdarbi nav padevušies un patikuši, un bijis par maz pacietības, dabūjuši trūkties, bet Rasma Paupere un skolotāja Pērkone, kam rokdarbi patikuši un padevušies, ir pateicīgas skolotājai, kas tik daudz un labi iemācījusi. Meita Astrīda steidz papildināt, ka prasīga viņa gan bijusi, bet prasījusi kā no citiem, tā no sevis. Un ļoti daudz mācījusies – gan no savas mammas, gan Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā, gan pašmācībā. Un izrādās – viss, ko reiz pati mācījusies – varējusi likt lietā, citus mācot un sev iztiku gādājot. Leldei Salmiņai ir ļoti siltas atmiņas par Z. Vismini  - kā par kolēģi un kā par kaimiņieni. Turpat skolā Zenta sarīkojusi Salmiņu pārim kāzas, neaizmirstamas ir atmiņas par Ziemassvētku laiku, kad kaudzēm cepts piparkūku. Stāstītājas ir vienisprātis – ka piparkūku cepšana un gurķu konservēšana esot bijis vesels rituāls! Receptes arī saglabājušās, bet tik garšīgi ēdieni, kā pašai Zentai, gan šodien nesanākot. Dzidra Prīlāpa ir lieciniece Z.Vismines darbam pašas izveidotajā bērnudārzā. Viņa stāsta, kā notikusi gatavošanās bērnudārzu rotaļlietu konkursam, kurā darbiniecēm nācies apģērbt vairākas lielas lelles, strādājot vēlās vakara stundās, bet apģērbiem bijis jābūt tik īstiem un tik izsmalcinātiem, kā pašām sevi vai savus bērnus apģērbjot – bijis gan jāada, gan jāizšuj, gan jātamborē. Pati vadītāja ietērpusi lelli Rucavas tautas tērpā. Un rezultāts bijis tāds, kādu vadītāja paredzējusi – iegūta 1. vieta konkursā!

Daudz jauku atmiņu raisījās, daudz stāstu tika izstāstīts. Kā mozaīka salikta kopā par vienu izcilu rucavnieci – prasmīgu sava aroda meistari, jauku, saticīgu, dzīves gudru un gaišu cilvēku. Meitai Astrīdai acīs riešas asaras. Viņa saka – mamma nekad nav alkusi slavas, bet viņai noteikti būtu paticis šis vakars! Man pašai, to visu dzirdot un skatoties Zentas jaunības dienu fotogrāfijās, nāk prātā tikai viena doma – tik ļoti būtu gribējies Zentu Vismini satikt dzīvē!

Sandra Aigare