Nāk gadam gals un gaismai sākums Drukāt

Kad rudiņa vētrās vēš iesagriežas no jūrmaļa puses, Rīgā dzird dziedam:

Es kupla sievēna, kā magoniņa,
Pus svārku namā, pus istubāi,
Vēl svārku stērbeles aiz nama duru.

Tās jau rucavnieces! Nav melots, kad uzraun mugurā labākos lindrakus, sievas iet taka siena gubēnas, pa centra veikala durēm nevar iekšā tikt! Pavsari Aina Erna Antonija stāstija, kad atnākusi uz Rucavu strādāt, kādus pārdesmit gadu apakaļ (nu jau kopš tā laika būs pagājuši visi piecdesmit), brīnējusies, ka svētdienas rītis sievas uz baznīcu gājušas uzsacirtušās pelēkājos kŗociņos, ar košājām kuskām galvā. Pētnieki vēl šodien piemin, ka Rucava ir tā vieta Latvijā, kur visilgāk tautastērps godā turēts un mugurā vilkts. Dažs ciemins atbraucis uz Rucavu ir šodien brīnās: „Kā, va tad te ikdienā nestaigā tautastērpos?” Tādiem tig jāatteic, ka ilgu nav jāgaida, drīz staigās akal. Ja netic, lai atbrauc un paskata! Šogad rucavnieces izplaukst tērpu košumā cita pakaļ ciltij un cita pa citu jo koša. Vienai jauni lindraki, citai villaine, vēl citām pleci zied vienos krūmos! Ķocīša bērnēniem ar esot jauna goda kārta tapusi. Sievas vakaris šūn un ada ir sev, ir meitams priekš pūra.

Pa to starpu baltais sviests cērt logu uz Eiropu. Lai atsaraunas skauģa bērni, kas skrej no pakaļas vamslādami, ka „tas jau tik leišu sviests, mumis pašiems nava”. Uz Rīgu un Jelgavu sen jau logs vaļā, un tur rucavnieku tikums pa sviesta ceļu iet taka smērēts, ar dziesmu, ar godu, ar cimdu rakstis. Kad blakus vecāsmātes atstātajam pūram rucavniecēm top pašu darināta goda kārta, un uz ziemassvētkiem vārām pušgalvi un asiņu desas, akurāt, kā to darija mūs mammas un vecāsmammas,var manīt, ka dzīve Rucavā ņirb kā raibs deķis.

Lai Rucavā visi turam sava durupriekšu tīru un skaidru kā linu galdautu, uz kā smaržo siltas maizes kukulis!

Ziemassvētkos novēl Rucavas sievas.