Svētku raibumā Drukāt

Gudra kā jūra visa Kurzeme dun, rudens vēji skrien pāri jūrai un putas iegriež balto stīgu Valsts karogā. No Rucavas skolas atskan kokļu stīgu trauslās skaņas un trīc gaisā trīs dienu garumā. Skola piebirusi pilla bērnēnu, kas kopā ar skolotāju Dinu Liepu izskrubin meldiju no katras koklītes.

Sestdienas rītu līdz ar kokļu strinkšķināšanu skolā sāk klaudzēt āmari - klāt ir metāla meistars Andris Garokalns. Sievas vasaru pasašuvušas gaŗus linu kreklus, līdz nadzinu galiniem, nu spraud, māmiņa, man to kreklu ar sudraba saktiņām, lai tas tautu netiklītis visu nakti grābstijās. Priekš pakavsaktām meistaram līdza misiņa/bronzas puļķēni, ko sagriež sprīža gaŗumā, va jo īsus, cik nu lielu to saktēnu grib pasataisīt, un iežmiegtu vienu galu skrūvspīlās, sasuk puļķenu spirālē. Ja izdomāts, ka galus šmukumam ritinās, tad darbēns – novalcēt galus. Valcēt dzelžus, gandrīz tāpat kā veļu rullēt, iespiež galu, norullē, piegriež jo štengri un rullē vēl, kāmēr gals plakans un pietiekami plats. Lai iet jo viegli, vaig bišķi pakausēt, bet dūšīgām sievām, kas var nest, iet tāpat. Kad gatavs, galēnus uzritin uz augšu, saliec puļķēnu līkumā, un dzeltēns pusmēnesis rievotiem sāniem gatavs. Ak, priekš lodēšanas pietrūcis sudraba, bet nav ilgu, un meistars jau pēc maģa brīža ir  apakaļ, no Arnolda dabujis visus vaidzīgos naŗus, un neskrullēto galu saktām var pielodāt spicgalus. Laiks paiet visu dienu pulējot un šmirģelējot, lai kantes gludas un manta spīd. Vāpsnājušas nav ne sievas, ne zēnēni, ko mātes sūtija, lai mācās amatu un pataisa saktas. Lig vakara, skaties, paspējušas ir saspraužamo adatu pietaisīt un jau var nest mājā gatavu saktu un spraust pakaklē kaut šovakar. Kam jo lielāka sakta uztaisīta, ar to var saspraust i kādu biezāku drānas gabalu. Tig jāpadomā, kā to pastrupo adatas galu dabūs cauri biezājam kreklam, ja neies citādi, būs jāšūn pogcaurums. Pret vakaru, kam saktas gatavas, nopulētas spožas, vaig notīrīt to, kas ar rokām nočupsnāts, ietīt mīkstā papīrēnā un ielikt kastītē, gan noderēs, ko spožumam iespraust krūtežā. Turpat blakus varēs pakavāt aproces, ko pataisīs rīt.

Nu Rucavas sievu četru gadu jubilejas balle tik var sākties. Pulkstiens precīzi septīņi, ka gar logu jau bruzdinas – šoreiz tie nav Mārtiņbērni, bet atbraukušas Aizjomietes no Jūrmalciema ar laša gabalu padusē, un sveic Rucavas sievas. Nav cik ilgu, un „Avota” sievas no Tukuma, ismetušas līkumu no Veita Annas jubilejas, ari klāt. Laiks pie svētku galda! Pilla „Zvanītāju” istuba sanākusi kārtīgu saiminieču, kas māk novērtēt Rožu Sandras jubilejas torti, Arnolda skrizdoļu vīnu, Aijas jaunākos kūpinātos sierus un citus kārumus. Juk pa šo laiku kas tig nav darīts pašu mājā un viesos nobraucot – cepts riezis un ceptas tortes, pārvestas jaunas receptes un garšas mājā. Šodien pat, pusdienā ēdēm no suitu noskatīto, bet pašu izgudroto un vārīto gaiļa zupu ar drupinātis ķiļķinis. Dzintra ziedojusi sava dzimtas gaili. Inta prasa: va ta rāciņu pietrūka, ka ķiļķini vien? Bet pagaršojusi, teic, ka piparota, bet traki garda gan. Kas negrib palikt resnas, saldo var pusdienā neēst, bet kam pa to nav kreņķu,  pa virsu gaiļa zupai ari maizes zupa ar putukreimu pieliek pillu vēderu.

Gads kopš pērnā rudiņa sanācis raibs kā kaimiņu gaiļa aste, un košs kā sekste, par ko pašas priecājamies un dziŗamies, šovakar pārskatot gada notikumu bildes. Ziemu, rau, lējām sveces, pavsari katra pataisījām pastalu pāru, kad laiks palicis jo gaišs – bi visi rokdarbi darāmi – krekli un villaines jāizšūn. Un kad labi sanāk, tad ir i patikšana, ir darbs iet uz priekšu līdz mellas tumsas, bet no rīta, gaismā, jāskata, va nav jāārda laukā, jo smalki šūnami darbi prasa gaismu. Sievām gada laikā nav trūcis ir lustīgu brīžu tepat Rucavā, ir Skrundā, Virgā, Rīgā un Liepājā. Sandra, uz to visu lielā musinātāja, gada beigās vēl saskaitijusi, cik citām liels svars bijis, un sarūpinājusi atmiņai bilžu būrtnicu par to. Bildes paliek grāmatā, receptes katlā, pūra dubenā iegulas villaines, krekli un cimdu pāri, ja nav zeltu un sudrabu, tad puiko dzintars. Tā mēs to dzīvi trumpinam un pūru lokām.

Mārtiņu un valsts svētku laikā

pa Rucavas sievu ceturtās jubilejas reizu uzrakstīja Inga Tapiņa