Ja, jūriņa, tu man dotu, didam - Simto daļu sava zelta, didam... Drukāt

Tā ar jaunības mīlestību sirdī dziedāja nidinieki toreiz Nidas ballītēs, tā dziedāja pie baltiem galdautiem klātiem galdiem Rucavas kultūras namā 26.novembrī, kad noslēdzām nidinieku vasaru. Šis pasākums ilgi auklēts un apdomāts, lai atzīmētu Nidas, bieži vien piemirsta nostūra esamību un piederību Latvijai. Ne viens vien liepājnieks rausta plecus un nezina, ka arī mums pašiem ir sava Nida, ne tikai tā – Nida Kuršu jomā, Lietuvā, tāpēc šīs dienas kopā sanākšanu nosaucām spēcīgi – svētki Nidas un Latvijas zīmē.

Tagad ir uzņemta sajūtu pilna un sirsnīga dokumentālā filma “Nida - ciems Latvijā”, ko pirmie noskatījās paši nidinieki un citi novada ļaudis, un Reģionālā televīzijā to skatīsies visā Latvijā un internetā pāri robežām. Nidas vārds un cilvēku stāsti ir palaisti pasaulē, lai pievērstu uzmanību, kā mainās Latvijas zeme, kur paliek vietējie un kā vietā nāk citi cilvēki.  Pasaule mainās, pat mazajā Nidā.

Ar dziesmām, dzeju un dziedāšanu, pat dažu dejas riņķi, kā allaž lustīgi, pārdomām bagātināti un laimīgi, nidinieki un Nidas skartie jau tumsā devās uz savām mājām – Nidā, Rucavā, Ģeistautos, Sikšņos, Liepājā, Ventspilī un dažs tālāk uz Īriju.

Paldies par uzņemšanu ciemos, uzticēšanos, stāstiem un atmiņām, ko uzklausot tapa māsas Daces stāsts par nidiniekiem.

***

Nida. Neliela zemes strēle, tālu pasaules malā, prom no acīm un civilizācijas, starp jūru un purvu. Un tomēr tepat. Vismaz mums, tiem, kam ir atmiņas, jo lielākoties jau nekā cita vairs nav. Atmiņas ir kā smilšu sauja, kas lēnām izbirst caur pirkstiem. Paliek uz plaukstas vien daži graudiņi – tie dažreiz grauž, nav viegli no tiem tikt vaļā, bet, paskatieties, kā tie mirdz, kad uzspīd gaisma! Tāpat ir ar mūsu atmiņām. Arī manas atmiņas ir vien daži smilšu graudi, kas mirdz saulē, silda... Man pašai ir tikai pavisam daži atmiņu zibšņi par dzīvi Nidā un tie ir siltas saules pielieti. Kāpēc saka saulainā bērnība? Tāpēc, ka... Pašķirstiet savas  bērnības atmiņas, tur visas dienas ir saulainas! Arī tās, kad ārā lija lietus, jo sirdī spīdēja saule. Un tik spoža un silta kā Nidā  tā nekad nekur nav spīdējusi!

Man ir šķipsniņa savu atmiņu, maišelis savu tuvinieku, dzimtas atmiņu un klēpis Jūsu atmiņu. Atmiņās ir stāsti - par dzīvi, par bērnību, par pirmo, otro, trešo... un vienīgo mīlestību. Par darbiem un nedarbiem. Par jūru. Par purvu. Par dzīvi.

***

Ir silta, saulaina diena apkārt. Viss ir pieliets ar dzeltenu krāsu. Zied pienenes. Piemājas saulītē uz krēsla sēž mana tēva māsa, aiz muguras viņai jūras vēju nospodrinātā, pelēkā mājas siena, viņa pin ziedu viju. No pienenēm. Tik koši, koši dzeltenām. Izejmateriāla viņai netrūkst, jo visa sēta pilna ar dzeltenajām saules mīlulēm un mēs – bērni tās pilnām saujām nesam klāt, lai vija sanāktu gara, kupla. Tas visiem ir atbildīgs darbs, jo šodien ir svētki – šodien pārbrauks mamma ar mazo māsu. Re, kur sētā iegriež balts žigulis! Uz riteņu kalpakiem ir maza sarkana svītriņa, tātad tā ir manas krustmātes mašīna. Mašīna apstājas, lēnām atveras aizmugures durvis un redzu - tur sēž tētis, mamma un mammai klēpis aizņemts! Tā Menca mājās ienāca mana mazā māsa Inga.

***

Tētis nopirka slēpju nūjas. Nu tik būs ziemā slēpošana! Bet nekā. Kāpēc viņš tās satina spirālēs? Un kur tās palika? Un tad kādu dienu es sēdu ķēķī pie galda un zīmēju. Pieaugušie rosās, liek kannas uz plīti un re, arī manas savērptās slēpju nūjas! Tās savieno traukus. Es skatos, skatos, ņemu un zīmēju. Zīmēju visu kā ir – plīti, kannas, savas sarullētas nūjas un kā uz krēsla noliktā burkā caur nūjas galu tek caurspīdīgs šķidrums. Visu uzzīmēju! Kā dzīvē. Ar lepnumu parādīju savu veikumu mammai, tētim. Mamma saķēra galvu un teica: “Ja piecgadīgs bers sāk zīmēt ļergas tecināmo aparātu, tad šī lieta ir jābeidz!” Tā Menca mājās beidza ļergu dzīt un to dzimtas hronikā ar savu mākslas darbu ierakstīja mana lielā māsa Māra.

***

Nidā nebija baznīcas. Nav un nekad nav bijusi. Dieva vārdus nidinieki devās klausīties un Būtinģi vai Rucavu. Uz vietas esot bijuši Dieva vārda sludinātāji. Bijis tāds liels vīrs – vecais Tīrelnieks, kurš nidiniekus  apgaismojis.

Reiz kādā vakarā, kad darbi apdarīti, nidinieki sapulcējušies kādās mājās, lai klausītos dievvārdus. Istaba bijusi pilna ļaužu un bērni, lai nemaisās pa kājām un aizņem mazāk vietas, salīduši uz krāsni. Bērni kā jau bērni, īpaši, ja tie ir dzīvespriecīgi puišeļi, kam pat dievvārdi un to sludinātājs liekas gana smieklīgi. Ņēmušies pa krāsnsaugšu uz nebēdu. Te vienā mirklī, nemainot intonāciju, nodārdējusi Tīrelnieka balss un viņa pirksts un niknais acu skatiens bijis vērsts tieši uz krāsnsaugšu: ”Un tie, kas tur sēd un smejas, lai ielien cūkas ŗucē un āsaŗaucas!” Viens no tiem puišeļiem bijis Menca Ernests.

Nidā reiz dzīvība kūsāt kūsāja. Bija skola, kas reizē pildīja arī kultūras centra funkcijas - rīkoja balles, spēlēja teātri. Gāja meitās. Nodarbojās arī ar spirta kontrabandu, par ko dažam nācās pasēdēt cietumā, kur nereti apguva labu amatu, kas deva maizi mūža garumā. Bija kari. Fronte. Bija smags darbs - vienmēr, bet ne pārspīlēti. Arī Nidu skāra pagājušā gadsimta pasaules notikumi, varbūt drusciņ savādāk, kā citviet Latvijā. Kad latviešu tūkstoši, bēgdami no padomju varas, devās trimdā, tad Nida bija tā vieta, kur laivās viņus cēla pāri jūrai. Bija vairākas sētas kāpās, kuru saimnieki izmitināja bēgļus un laivās veda uz kuģiem. Nāca izsūtīšana, bet nidiniekiem tas gāja garām. Paldies Dievam! Pārāk maz viņiem bija mantas, ko kodes un rūsa maitā. Nidā nekad nav dzīvojuši bagāti, bet lustīgi gan! Caur dziesmu un smiekliem pat vistumšākās dienas un vissmagākais darbs kļuva vieglāks. Neskatoties uz kariem un varām, kas tiem sekoja un visādiem citādiem notikumiem, nidinieks dzīvoja savu dzīvi daudz par to nebēdādams.

***

1967. gada rudens vētra. Tajā baigajā rudens naktī daba satrakojās un jūra ar savu sāļo mēli noslaucīja vairākas saimniecības no Nidas piekrastes. Cilvēkus saudzēja.

Nakts. Laukā gaudo vējš. Mamma ar māsu ceļas iet uz fērmu slaukt goves. Es palieku mājā viena ar gadu veco māsas meitu. Apsedzu bērnu un mēģinu iemigt. Pēc brīža pabūdu un jūtu, ka nav labi. Pieietu pie loga un redzu, ka zeme pazudusi, visapkārt tumsā trako jūra. Paķeru bērnu ietītu segā un nesaprotu, kur skriet, ko darīt. Kāpju uz istabasaugšu, rasi tur jūŗa saudzēs! Sēdu bēniņos māsasmeitu pie krūtēm piespiedusi un redzu kā milzīga banga veļas pār māju. Aiztaisu aces un piespiežu bērnu pie sevis vēl ciešāk. Vai tiešām esam jau jūŗas vēderā?!  Banga, nomazgājusi māju, atiet atpakaļ. Pamazām viss pierimst, apkārt māju vēl sitas viļņi. Aust gaisma.

Cits tās nakts stāsts.

Nakts. Pamožos, nav ērti. Vakar abi ar bračku esam aizmiguši uz mūrīša. Jāiet pačurāt un tad uz gultu. Lieku kājas pie zemes – pļunkt! Kas tas?! Ūdinis! Kur te istabā nakts vidū ūdinis? Jūra ienākusi? Kā? Ceļos un brienu pie vecāku gultas un modinu tēti: “Tēti, tēti, celies! Istubā ūdinis!”

“E, bers, ko tu te muldi! Ej apakaļ gultā un guli!”

“Tēti, patiešām, rekur ūdinis!”, un sparīgi ar kāju papļunkāju ūdeni, lai tēvs dzirdētu.

Nu ari tēvs tam noticēja, mudīgi cēla augšā pārējos, saģērbāmies un gājām prom no māju uz vietu, kas no jūŗas jo tālu. Tumšs. Visapkārt gaudo vējš, jūra. Divi brāļi tētim, divi mammai pie rokas. Ūdinis, kā kuŗā vietā,- citur līdz ceļu, citur dziļāk. Pēkšņi man pazūd pamats zem kājām, esmu ūdinī līdz kakla un straume mani rauj prom uz jūru.

Pa tumsu biju iekāpis kādā kaņavā un tur straume lielāka, kas mani, maģu puģeli, kā pagali parāva līdz. Labi, ka kāpās bija krievu robežsargu novilkti drāšu žogi, aiz tā aisaķēru un tētis mani izvilka laukā.

Un vēl.

Nakts. Pieaugušie tādi satraukti. Tētis mani ietin pēlī un aizliek vecaimātei aiz muguras. Te būs drošāk. Viņš ar mammu ies skatīt lopus, jūra nāk virsū. Baisi. Bet aiz vecāsmātes muguras ir silti un droši. Kad atveru acis - gaišs. Pieskrienu pie loga - jūra ir savā vietā. Kāds man ir stiprs un drosmīgs tētis – viņš jūru noturēja!

Tāds ir nidinieks. Tādi bija Nidas vīri – viņi spēja jūru noturēt!

***

Tie ir daži stāsti, par baiso nakti, kad jūra izpostīja jau tā ne visai bagāto nidinieka rocību. Šī nakts kļuva par pagrieziena punktu daudzu nidinieku dzīvē. Daudzi pieņēma lēmumu Nidu pamest. Citi tūliņ, citi nedaudz vēlāk. Zivs meklē, kur dziļāks, cilvēks, kur labāk.

Kas šodien ir Nida? Tā ir vieta starp jūru un purvu. Vasarā šeit dzīvība mutuļot mutuļo. Tikai latviešu mēli var dzirdēt vien uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmās nidinieku sētās un... kapsētā, kuru nidinieki paši ar zirgu pajūgiem savestām jūras smiltīm uzcēla, lai būtu, kur guldīt aizgājējus. Kad nodibinājās Latvijas valsts un novilka Latvijas - Lietuvas robežu, kapsēta palika leišu pusē - Būtiņģī. Rudeņos un ziemā šeit gaudo vējš un žēli ņaud kaķi, ko leišu kūrortnieki pametuši.

Kāds šodien ir nidinieks? Patiesībā, tāds pats kā vakar, kā aizvakar, kā pirms gada, desmit, simts... Nidinieks ir brīvs! Brīvs  un stiprs savā dvēselē un garā, jo tikai tāds cilvēks var izvēlēties piedzimt tādā vietā kā Nida. Viņš šķelmīgi piemiedz acis, it kā vējš tajās dzītu smiltis, un iesmej. Smej par dzīvi, par sevi.

Kā nidinieku atpazīt? Ja satiec cilvēku, kam piemīt jūras spēks un izturība, no viņa staro mīlestība, kas silda kā saule kāpās un acīs pamani draiskojamies mazos, spožos purva velniņus, tad zini, tu Viņu esi saticis!

Lai arī citu ciemu ļaudīm atveras atmiņas un raisās jauni stāsti, kas dod spēkus no dzimtās vietas un rada laimes sajūtu dzīvot šeit un tagad.

Lai silti un domās gaiši Ziemassvētki un sirdsmiers visiem novadniekiem!

Māra Tapiņa

no bijušām Menca mājām